Berģu evaņģēliski luteriskā draudze

Sprediķi

Šajā sadaļā publicējam Berģu draudzes mācītāja Videmara Rumpētera sprediķus.

Lūgšanu vieta

Ap. d. 2:43-47

Šodien runāšu par vietu, kur lūdz Dievu. Jūdiem Kristus laikā tas bija Templis, kur visa tauta pulcējās lūgšanās uz Dievu un upuru pienešanā. Kristiešu lūgšanas vietas ir baznīcas. Tur tiek pasludināts evaņģēlijs un pielūgts Trīsvienīgais Dievs. Draudzes lūgšanas ir par visām svarīgām cilvēku vajadzībām. Un mēs katrs arī individuāli lūdzam Dievu un jo īpaši Kristu, mūsu Pestītāju. Lūgšanu vieta ir Dieva nams un draudze. Lai lūgšana būtu kopā ar Dievu, nepieciešami vairāki nosacījumi. Ir vajadzīgs cilvēks, kas dzird Kristu un runā Viņa vārdus. Pirmajā draudzē Jeruzālemē tie bija apustuļi un pravieši. Tagad tie ir bīskapi un mācītāji. Vēl ir vajadzīgs cilvēks jeb draudze, kas klausās, ko mācītājs vēsta no Kristus. Dievs vienmēr sūta saturīgus vārdus, kas pamāca, mierina un iepriecina cilvēkus. Kad vajag, Viņš norāj par grēkiem. Pravieši runāja Svētajā Garā to, ko Gars viņiem deva. Svētā Gara klātbūtne ir pilnīgi nepieciešams nosacījums. Gars Dieva namā piepilda visus cilvēkus un palīdz saprast Dieva vēstījuma vārdus. Tāpēc mācītājam jārunā to, ko Dievs vēsta, nevis savas personīgās domas. Svētais Gars ir Kristus klātbūtnes zīme. Kristus ir draudzes galva. Viņš sūta Baznīcai Svēto Garu.
Baznīca uz zemes ir daudzpusīga. Tā sastāv no reālām draudzēm, kāda bija arī pirmā draudze Jeruzālemē. Cilvēcīgās vājības piemīt arī draudzes locekļiem, jo sevišķi tiem, kas kā grēcinieki nākuši meklēt pestīšanu. Draudze Jeruzālemē ir paraugs katrai draudzei jau tāpēc vien, ka šo draudzi kopā pulcēja Svētais Gars Vasarsvētkos un apustuļi tajā sludināja Dieva vārdu, paši būdami pilni ar Svēto Garu. Draudzes locekļi viņus bijībā uzklausīja, jo redzēja dažādos Svētā Gara spēkā veiktos darbus un dziedināšanas. Pirmie kristieši daudz vairāk cīnījās ar savām vājībām, ne kā tagad tas parasts, jo bijās Dievu no pieredzētajiem notikumiem, kā, piemēram, ar Hananju un Safīru. Jeruzālemes draudzē tāpat nāca cilvēki ar grēcīgām īpašībām, līdzīgi, kā grieķu draudzēs vēlāk Pāvila misijas vietās. Jēzus jau bija paredzējis šādu situāciju, tāpēc mācekļiem stāstīja līdzību par nezālēm labības laukā. Ir jāsaudzē draudžu cilvēkus, lai grēciniekus jeb grēkus apkarojot, neciestu pārējie. Tomēr notika arī gadījumi, kad Dieva Gars sprieda tiesu. Nedrīkst melot Dievam, kā to darīja Hananja un Safīra, vispirms ziedojot draudzei savu zemes gabalu, bet pēc tam nozogot daļu no pārdodot iegūtās naudas. Draudze bija tik pilna ar Svēto Garu, ka par šo grēku vainīgie uz vietas nomira melošanas brīdī. Dieva Gars necieš krāpniecību un par to soda agrāk vai vēlāk. Sākumā jūdi ar bijušajiem pagāniem arī draudzē turējās nošķirti. Diakonijas amats tāpēc tika iedibināts, lai arī grieķiski runājošās atraitnes tiktu aprūpētas. Pirmie diakoni bija ar grieķu vārdiem. Apustuļi uzņēmās tikai Dieva vārda sludināšanu, jo tam viņi arī bija aicināti. Vēlāk grieķu draudzēs cēlās ķildas – kuram evaņģēlija sludinātājam vairāk ticēt un personīgi sekot – Pāvilam, Apollam vai Pēterim? Neskatoties uz šīm cilvēciskajām vājībām, draudzē ir Kristus svētie, kuru vārdi rakstīti Dzīvības grāmatā. Jānis apraksta vīzijā redzēto Debesīs, kur kristiešu draudze pulcējas Dieva goda krēsla priekšā. Zemes laikam tā ir nākotne, bet Dieva valstībā tas jau ir noticis. Tātad Kristus draudze ir uzvarējusi šo pasauli sava Pestītāja Jēzus Kristus nopelnā. Sava Dieva Templī Kristus darīs par balstu katru uzvarējušo. Jo Dieva Baznīca jeb Templis sastāv no svētajiem, nevis no akmeņiem. Dieva valstība ir ar Svēto Garu pilni cilvēki un tā vieta, kur viņi dzīvo.
Vieta, kur draudze dzīvo, ir svēta – pie nosacījuma, ka Dieva Vārdā un Garā pulcējas, nevis tāpat vien. Dievs ir Gars un, kas Viņu pielūdz, tiem to būs pielūgt Garā un patiesībā (Jņ. 4:24). Baznīca jeb Dieva nams ir lūgšanu vieta. Un tikai! Nekādi laicīgi pasākumi nepiedien šai vietai. Tāpēc Jēzus izdzina tirgotājus un naudas mainītājus no sava Tēva nama – Jeruzālemes tempļa. Dievnamam ir piederīgas visa veida lūgšanas Svētajā Garā. Dievu pielūdzot, nožēlo grēkus, kā to darīja muitnieks Jēzus piemērā, atklājot farizeja lūgšanas tukšumu. „Esi man, grēciniekam, žēlīgs!” – ir sirds sauciens Dievam. Ir jāatceras arī pateikties Dievam par visu un slavēt Viņu. Jo Viņš dara lielus darbus, lai mūs, cilvēkus, izglābtu. To mēs sapratīsim tā pa īstam tikai pēc tam. Arī aizlūgšanas par ticības brāļiem un māsām ir vajadzīgas, un par visiem, ar ko katram nākas sastapties personīgās attiecībās – gan par draugiem, gan par ienaidniekiem. Lūgumi par sevi un tuvākajiem ir vietā, jo kam gan lūgsim palīdzību vēl citam, kā savam Dievam un Pestītājam. Arī cilvēkus var lūgt aizlūgt, un Dieva Gars caur viņiem darbosies. Kad draudze lūdz, tad Kristus dzird un palīdz. Jeruzālemes draudzei lūdzot, Svētais Gars piepildīja klātesošos tā, ka pat pulcēšanās vieta nodrebēja. Tomēr atcerēsimies, kādi cilvēki tur bija sapulcējušies un cik mums vēl pietrūkst līdz viņu ticībai un svētumam. Par to liecina tie darbi, kas tika darīti pirmajā draudzē ar apustuļu lūgšanām.
Jo apustuļus vadīja Svētais Gars. Arī draudzi vadīja un tajā darbojās Svētais Gars. Šo Gara darbību cilvēkos un draudzē kopumā ir pat grūti atdalīt. Jo viņi ir viens vesels Svētajā Garā. Apustuļi dzirdēja Svēto Garu runājam kā sevī iekšēju balsi. Filipam Gars teica, ko darīt, kad vajadzēja Etiopijas ķēniņienes augstmani pievērst ticībai un kristīt Kristus vārdā. Gars teica: ”Ej klāt”. Un pēc tam Gars aizrāva Filipu prom no augstmaņa acīm (Ap.d. 8:39). Svētais Gars vadīja arī Pētera darbību, kad viņš tika aicināts uz virsnieka Kornēlija namu, lai tur kristītu sveštautiešus. Gars arī draudzei prasīja īpašu kalpošanu Barnabam ar Pāvilu iet misijā uz grieķu zemēm. Gars viņiem abiem pat norādīja, uz kurām zemēm nevajag iet, un kurp doties, kur jau gaida kristībām nobrieduši cilvēki. Dieva Gars veda pie saviem izredzētajiem. Šādu palīdzību Jēzus jau bija apsolījis saviem mācekļiem. Tas gan bija vairāk teikts par grūtu brīžu pārvarēšanu, ko atbildēt varmācīgajiem, bet tieši par evaņģēlija sludināšanu. „...Kas vien jums tajā stundā taps dots, to runājiet, jo ne jau jūs esat tie, kas runā, bet Svētais Gars.” Evaņģēlija sludināšanai ir jābūt no Svētā Gara, tāpat kā visām runām no Kristus mācekļa mutes. Pāvils to piedzīvoja pilnā mērā. Viņš raksta: „Gars nāk palīgā mūsu nespēkam... (Rom. 8:26). Jo kristietis ir Dieva nams, kurā Dieva Gars mājo (1. Kor.3:16). Dievs sūta sava Dēla Garu sirdīs (Gal. 4:6). Tādā veidā kristieši tiek taisnoti Dieva Garā (1.Kor. 6:11). Un tas ir nepārtraukts atjaunošanās process. Bet tas ir nepārtraukts tikai draudzē, apmeklējot Dieva namu un saņemot Svēto Vakarēdienu. Lūgšanu nams ir vienīgā vieta uz zemes, kas dots draudzei sevis nepārtrauktai atjaunošanai Svētajā Garā.
Lūgšanu nams ir vieta draudzei un Svētajam Garam. Un mūsu miesa un ķermenis ir vieta Svētajam Garam. Mēs esam Dieva tempļi Svētā Gara mājošanai. Kur Svētais Gars, tur arī Tēvs un Dēls. Tā kristiešos mājo visa Dieva pilnība, ja viņi Dievam atver savu sirdi. Kristus aicina to darīt. Vai mums ir tāda ticība kā apustuļiem un pirmajiem kristiešiem? Vai mēs esam Kristus mācekļi tā, kā to Svētais Gars aicina? Āmen.